Attiecības un kompromisi
Viens no jaunās un Rietumu pasaules tieksmes virzieniem ir demokrātija.
Tomēr lielākā daļa no mums vārdu „demokrātija” uztver kā politisku virzienu, kam tiek pakārtota mazāk diskriminējoša vai elastīgāka likumdošana, tai blakus esot ģeopolitiski atvērtākiem importa un eksporta biznesam. Starp cilvēkiem arvien vairāk tiek kultivēta IT KĀ miermīlīgā labestība, tomēr bez agresijas mēs nekādi neiztiekam.
Kādā no partijas sanāksmēm es savam tuvam draugam un kolēģim izteicu domu, ka šis ir lielisks laiks, kad izglītībā vajadzētu iekļaut sekulāro ētiku, ko pats personīgi to saucu par mentālo vienlīdzību. Tāpat man sanāca saruna ar kādu jaunu, ļoti inteliģentu sievieti, kura izplata izglītības materiālus, bet tajos nav iekšā nekas par ētiku un garīgo mācību. Es piedāvāju izstrādāt sekulārās ētikas (mentālās vienlīdzības) sapratnes un izpratnes zināšanas, lai varam tās integrēt skolās kā ētikas mācību.
Viens no maniem skatījumiem ir tāds: tas, ja mēs kā maza valsts un nācija esam bijuši okupēti vairākas reizes, nedod mums tiesības kādu vainot par to, kas ir bijis, vai pat par sekām, kuras mentālā līmenī it kā ir atstājušas pēdas uz cilvēku psiholoģisko un garīgo stāvokli. Ir pagājis pietiekoši daudz laika, tāpat kā ir pietiekoši daudz literatūras, raidījumu un citu psiholoģisko, emocionālo un garīgo izaugsmes veidu, lai katrs cilvēks varētu izvēlēties mainīt savu attieksmi pret dzīvi un dzīves apstākļiem.
Protams, no psiholoģiskā viedokļa, bērnos agrīnā jaunībā neapzināti, bet citiem apzināti ieliktais uzvedības modelis ne tuvu nav balstīts uz mentālu vienlīdzības uztveri. Tas padara mūs par agresīviem un vardarbīgiem gan komunikācijā, gan ikdienā vienam pret otru.
Tomēr es skatos un domāju, ka demokrātijai un sekulārajai ētikai ir kas kopīgs, tas ir – rast kompromisus. Manuprāt, kompromiss ir augstākā vieduma izpausme. Kāpēc? Lai rastu kompromisus, pēc manām domām, mums ir jābūt gana saprotošiem, zinošiem un ar ieinteresētību jāskatās uz pasauli, situācijām, personīgo un kolektīvo izaugsmi, lai ar ko sastopamies. Tomēr lielākais klupšanas akmens šim laikmetam ir tas, ka mēs esam sevi izveidojuši un ļaujam sevi veidot par patērētāju sabiedrību. Kas ir kopīgs demokrātijai, sekulārajai ētikai un patērētājam? Tas nav tikai kompromiss, bet tā ir ATBILDĪBA. Tā ir atbildība un atbildīga rīcība – gan pret sevi, gan apkārt pastāvošo kārtību. Tas ir ļoti smalks pavediens, ko mēs negribam sasiet ar savu ikdienas rīcību darbavietās un pienākumos, lai gan mums ir uzlikti pienākumi brīdī, kad parakstām darba līgumu. Tie ir pienākumi, kurus mēs uzņemamies paši pildīt, bet nepildām, meklējot attaisnojumus un veidus, kā no tiem izvairīties. To sauc par pretrunīgu rīcību. Protams, rodas jautājums – kādēļ uzņemties atbildību, ja to var nedarīt? Atbilde ir vienkāršs pretjautājums: „Vai tu gribētu sastapties ar to pašu, lai no kuras puses tas nāk?”
Mūsu sabiedrībā un cilvēciskajā eksistencē mājo uzskats par augstu intelektu. Šajā ziemā runāju ar kādu vēsturnieku, kurš man centās iegalvot, ka cilvēks ir ļoti intelektuāla būtne savā izpausmē. Es jautāju: „Bet kāpēc tā intelektuālā būtne ir tik bezatbildīga, ka burtiski iznīcina visus sev nepieciešamos izdzīvošanas apstākļus, lai izdzīvotu?” Kādā citā sarunā ar ļoti jaukiem un patiesi gudriem cilvēkiem es uzdevu vienkāršu jautājumu: „Kurā brīdī intelektuālam cilvēkam sākas prāta analīze?” Uz ko, protams, saņēmu atbildi, ka uz šādu jautājumu ir praktiski neiespējami atbildēt. Tomēr man ir atbilde uz šiem jautājumiem: „Cilvēka intelekts aug caur personīgo degradāciju.” Citiem vārdiem – apzinātība, kas sevī ietver sapratni un izpratni, lielākajai daļai intelektuāļu, kādi mēs esam visi, veidojas tikai un vienīgi caur apvienotām situācijām, kuras sevī ietver uztvertas un esošas teorētiskās zināšanas, personīgās prizmas sapratni un izpratni par kādu lietu kārtību un emocionālo piedzīvojumu.
Daudzi ir iemācījušies neizdzīvot emocijas ar apkārtējiem cilvēkiem, piemēram, darbavietās, darba situācijās, tomēr, pārnākot mājās, viņi izdzīvo emocijas ar tuvākajiem cilvēkiem, lai cik ļoti censtos no tām atslēgties. Lielākajā daļā gadījumu šī pieredze veidojas uz nosodījuma un vainas apziņas bāzes. Parasti cilvēks aizmirst sevi nolikt otra cilvēka vietā, tāpēc trūkst skatījuma no malas. Lai to darītu, ir vajadzīga drosme, bet drosme prasa nedaudz vairāk atbildības un ieinteresētību. Mazākā daļa no mums to prot darīt, tādā veidā veidojas gan prāta analīze, gan pieredze, kuru varam izkopt caur likumsakarībām. Tomēr, ja to nedarām, mēs izdzīvojam līdzīgas situācijas atkal un atkal. Kāpēc? Es noteikti teiktu, ka tas ir apziņas izaugsmes mehānisms garīgi augt, bet garīgi mēs augam tikai un vienīgi mentālā stāvoklī caur skarbām vai ne tik skarbām fiziskā plāna dzīves situācijām.
Es teiktu tā: ja mēs, cilvēki, gribētu dzīvot mierā un saticībā, tad mums nav cita veida kā vien sākt iepazīt vienam otru, uzklausīt, ieklausīties un iejusties. Es uzskatu, ka tieši IEJŪTĪBA ir augstākā līdzjūtība un līdzcietība. Mēs nevarētu iejusties nevienā bez sapratnes, izpratnes, bez ieinteresētības. Bez šīm īpašībām nekad neveidosies vienlīdzīga komunikācija. Mēs visi zinām dzimuma fiziskās atšķirības, bet mentāli/psiholoģiski/emocionāli visi vēlamies būt saprasti, pieņemti tādi, kādi esam. Manuprāt, tas nav nekas iespējams, mēs varam to izkopt kaut lēnām visas dzīves garumā. Protams, katrs savā ātrumā. Es noteikti varu apgalvot, ka tas nav neiespējami, jo tā ir izvēle, bet šī izvēle prasa uzņemties atbildību – gan par to, ko mēs domājam un kā, ko un kā runājam, tāpat par rīcību. Es varu arī pilnīgi droši teikt, ka, izlasot šo rakstu, mēs neviens nekad vairs nevarēsim sevi attaisnot slinkumā, ja, esot pie vesela saprāta un uztveres, neesam to centušies izkopt. Nedarot mēs varam tikai parādīt savu apzināto ignoranci, kas burtiskā nozīmē ir bezatbildība pret sevi un vardarbība gan pret sevi, gan visiem apkārtējiem.
Šis ir skarbs apgalvojums, bet tas nekādā gadījumā neietekmē katra cilvēka talantu atšķirību, tas nerada dzimumu diskrimināciju un neveicina vardarbību. Tas ir skatījums un apgalvojums par to, cik zemu mēs esam jau nokrituši savā garīgajā attīstībā, domājot, ka esam kaut ko garīgi sasnieguši. Garīgajā izaugsmē nav sasniegumu, svētuma vai šķīstības. Ir tikai cilvēks. Un mēs visi esam cilvēki, brāļi un māsas ar daudzām kultūrām un pieredzēm, kuras mums būtu jāiepazīst. Mums ir jāiepazīstas ar sevi un citam ar citu, pirms ko radām vai veidojam.
Mums ir jāsaprot, ka nav sadalītu attiecību. Jebkura veida saskarsme cilvēkiem savstarpēji veido attiecības. Citas ir emocionāli tuvākas un jūtīgākas – jā, tas tā ir, bet mēs visi esam jūtīgi. Tas nozīmē – VIENALGA, kādas attiecības mums ar kādu ir, neatkarīgi no laika, kuru kopā pavadām, jau ir attiecības! Jebkuras (jebkuras!) attiecības atstāj kā zīmogu mūsu atmiņā, kam pakārtojas mūsu tālākā izvēles rīcība citam pret citu vai atstarojas citās attiecībās. Piemēram, ja sieviete ir cietusi no vīrieša vardarbības, viņai būs grūti veidot jaunas attiecības, viņa gribēs daudz drošāku un ērtāku vidi, bet tanī brīdī, kad izveidojas jaunais skatījums, jaunajās attiecībās sieviete ieiet ar vardarbību, caur kuru gan apzināti, gan neapzināti tiks no vīrieša pieprasītas kaut kāda noteikta rakstura iezīmes un rīcības izpausme. Tas pats attiecas uz vīriešiem. Tas attiecas tālāk uz attieksmi pret tuviniekiem un audzināšanas modeli ar personīgu paraugu. Uz darba izvēli un darba pienākumu pildīšanas laikā pieņemtiem lēmumiem. Dažkārt pat izmantojot likumiskas manipulācijas ar likumu, bet ne veselo saprātu. Tas būtu, runājot par sociālām un tiesu instancēm. Parastajā cilvēku slānī tas būs biznesa vai darba karjeras izaugsme un tās veids. Tomēr, ja abi ir emocionāli cietuši, tad savienību var veidot tikai ar pacietīgu iepazīšanos vienam pret otru un ieklausīšanos vienam otrā. Šajā posmā vairs nav nozīmes, ko tu dari darbā, bet kāds esi pēc savas būtības. Jo atklātāki esam viens pret otru un runājam, jo vairāk varam attiecībās kopā augt. Es domāju, ka praktiski nevienam no mums nav superpriecīga dzīve, pārsvarā tā ir viena liela drāma, tomēr, lai divi kopā justos labi un varētu veidot laimīgu ģimeni, ir vajadzīga kopā augšana. Tās ir sarunas, pacietība un iecietība vienam pret otru, jo varam droši teikt, ka mūs visus vieno sāpes un arī prieks, bet, kopā esot, mēs sāpes izdzīvojam vieglāk, ja tiekam uzklausīti un netiekam nosodīti. Ja mēs tiekam pieņemti, nevis atstumti. Tā mēs veidojam komunikāciju, bet komunikācija ir visas sapratnes un izpratnes pamatā, lai veidotos kompromiss, kas savukārt ir sekulārā ētika un demokrātija kā tāda.
Padomāsim par to!

Autors –
Juris Brants