Jēzus bija skolotājs

Vairākumam no mums ir paša izvēlēts reliģijas virziens, kurā esam brīvprātīgi vai dzīves piespiedu kārtā gājuši un lūguši patvērumu. Man satikšanās ar Jēzu bija agrā jaunībā vēl padomju laikos. Tolaik mēs dzīvojām Platonē Jelgavas rajonā. Pie mājas durvīm nereti kāds klauvēja un nesa dažādas vienkārši ilustrētas grāmatas par Jēzu. Neatceros gan precīzi, no kuras konfesijas vai draudzes bija šie izplatītāji.

Tajā laikā man bija ļoti bail no tumsas. Agrā bērnībā es tumsā redzēju tēlus: citreiz tie bija gaišāki, citreiz pavisam tumši pelēcīgi. Intuitīvi jutu, ka nedrīkstu nevienam to stāstīt. Mūsu ģimene nebija ne ticīga, ne reliģioza, bet nevienam nebija arī iebildumu pret šāda satura grāmatām. Reiz pie mums bija atbraukuši ciemiņi, atceros, ka vajadzēja gulēt māsas istabā uz grīdas. Tajā vakarā man bija viena grāmatiņa par Jēzu, es to pašķirstīju, palasīju un aizmigu. Pamodos naktī un aiz muguras ieraudzīju kādu pavisam tumšu tēlu. Pagriezos uz vēdera ar muguru pret būtni, lai to neredzētu, kad pēkšņi radās sajūta, ka kāds mani velk ārā no ķermeņa. Es satvēru grāmatu un, sakrustojis rokas, turējos pie ķermeņa ar domām, ka nelaidīšos vaļā. Pēc brīža velkošā sajūta pazuda. Tas pastiprināja manas bailes no tumsas, bet brīnumainā kārtā neradīja nekādu ilūziju par reliģiju vai par to, ka, iespējams, tiku atpestīts ar grāmatas palīdzību.

Atgriežamies pie tikšanās ar Jēzu! Tas bija laikā, kad man bija 16 gadu. Mēs dzīvojām jau citā vietā – Rubenē Valmieras rajonā. Vienreiz ar brāli muļķojāmies, kurš ilgāk izturēs ar siksnu ap kaklu. Kad pienāca mana kārta, es turējos, bet laikam par daudz, jo pēkšņi iestājās tumsa, redzēju tuneli un baltu gaismu tā galā. Es it kā kustējos, tomēr kājas nekustējās. Pa ceļam satiku savu vectētiņu, kurš virzījās pretējā virzienā. Tam bija gan rokas, gan kājas kā normālam cilvēkam, lai gan viņš nomira ar abām amputētām kājām un vienu sakropļotu roku no kāda satiksmes negadījuma. Pēkšņi parādījās viņa seja, un es atpazinu tajā Jēzu. Ne gluži tādu kā grāmatās, bet uz to pusi. Tajā brīdī atskanēja balss: “Tev vēl nav laiks!” Tad redzēju sevi it kā krītam no debesīm – es iekritu sevī, redzot daudzus mirkļus, kas notikuši pirms vairākām stundām un senāk. Šī diena man palika prātā kā miršana un atdzimšana pašam sevī. No tās dienas viss dzīvē notika ne tā, kā vajag. Tā vien šķita, ka lāsts ir nācis pār mani. Mani vairs nekas neinteresēja: ne mācības, ne darbs. Es neredzēju savu vietu šeit uz pasaules. Toties agrīni parādījās interese par mistisko, ezoterisko, savukārt dievišķo un Dievu es tā vien noliegt noliedzu.

22 gadu vecumā pirms kārtējās došanās darba gaitās ārpus Latvijas robežām manī iemājoja nelāga sajūta. Sajūta, ko vainagoja sarunas ar tēvu. Tās bija dažādas: gan par vienkāršām lietām, gan arī par kaut ko mistisku. Aizgājām Valmierā pie kāda zīlnieka, kurš lika kārtis. Atceros, kungam viena roka bija nepilnīga. Kad pienāca mana kārta, viņš vaicāja: “Kā tevi sauc un ko tu vēlies?” Izstāstīju viņam, kas un kā. Izliekot dažas kārtis, onkulis man pateica, lai aizeju uz baznīcu nokristīties. Tā nu es, samaksājot mācītājam piecus latus, tiku kristīts mazā luterāņu baznīciņā starp Valmieru, Rubeni un Limbažiem. Atceros, ka izvēlējos to, jo mans tēvs un manas māsas vīrs it kā tur luterāņticībā reiz kristīti. Nokristījos, un dzīve tiešām mazliet pamainīja virzību. Nevaru teikt, ka biju labs kristietis, jo ne skaitīju tēvreizi, nedz ticēju tā saucamajam Dievam. Man šķita, ka cilvēki ir sagājuši sviestā ar dievticību, un daļēji tā vēl joprojām domāju, bet par to citreiz, citā stāstā.

Laikam ejot, dzīve mani aizveda līdz fenomenālai spontānai apziņas atmodināšanai, kas manā dzīvē ieslēdz septiņu gadu garīgās mācības izglītošanās ceļu. Šai laika periodā nonācu pie budisma, gan arī izgāju cauri dažādām ezoteriskām mācībām un galu galā nonācu Jeruzalemē. Tur nudien piedzīvoju apskaidrību līdz neizraudātām asarām. Šo braucienu man uzdāvināja viena sirdī ļoti tuva draudzene – mana skolniece un skolotāja. Mēs aizbraucām it kā uz Ēģipti, bet ceļš aizveda uz Sīnāja kalnu un Jeruzalemi. Uzkāpjot kalnā naktī un dienas svelmē nokāpjot lejā, mazliet paguļot un dodoties uz Izraēlu, mēs piedzīvojām daudz patīkamu sarunu, pastaigu sāls jūrā (Nāves jūrā) un visbeidzot nonācām kristīgās ticības epicentrā. Sajūtas, emocijas un lūgšanas pie Raudu mūra. Ik pa laikam visā ceļa garumā turp un atpakaļ sajūtās notika kas dīvains – it kā pavisam skaidrs un tīrs stars ielauztos galvā, atgādinot man par sapni, ko biju redzējis trīs mēnešus pirms ceļojuma. Toreiz sapņoju, ka atrodos pie kādas milzīgas jo milzīgas klints sienas. Es vaicāju: “Ko es šeit daru?” Lai gan prasīju to, nekustinot muti, tikai domās, pēkšņi visas sienas sāka apgriezties ik pa gabalam otrādi un sakārtojās milzu zeltītās plāksnēs ar dažādiem rakstiem un simboliem. Es vaicāju: ”Kas tas ir?” Un no labās puses atskanēja balss: “Tās ir Jēzus Kristus zināšanas.” Izbrīnā atteicu: “Kāds man sakars ar Jēzu Kristu, es taču esmu budists!” Bet balss atbildēja: “Viņš bija skolotājs.” Uz ko man bija neviltota reakcija: “Nu, ja tā paskatās, tad – jā, tā ir taisnība.”

Jēzus bija skolotājs!”

Kā tagad atceros, ka trīs mēnešus pirms ceļojuma praktizēju budisma praksi par līdzcietību. Vienu mantru OM MANI PADME HUM rakstīju vairāk nekā 4000 reižu, atkārtojot vienus un tos pašus simbolus vairāku mēnešu garumā. Bija dienas, kad šo lūgšanu uz savām lūgšanu krellēm skaitīju vairākas stundas. Bija arī diena, kad tas ilga četras stundas no vietas, atkārtojot šo mantru 50 tūkstošus reižu.

Labestīgā drosme bija Jēzus mācība cilvēcei.”

Jā, it kā pavisam tik vienkārši, tomēr tik dziļi un sarežģīti savā izpausmē! Labestīga drosme ir kaut kas mums katram zināms, tomēr nesaprasts. Man uzreiz saslēdzās tas, kāpēc Jēzus palīdzēja sievietei, kurai meta ar akmeņiem, kāpēc viņš dusmojās, kad lūgšanu namā tirgojās, kāpēc palīdzēja vājiem un slimiem, tos dziedinot, un kāpēc palīdzēja tiem, kuri darīja viņam pāri. Tā bija labestīgas drosmes izpausme, kuru mēs pazīstam kā Dieva žēlsirdību caur Jēzu Kristu. Mēs, protams, varētu arī tā teikt, bet Dieva vārds ir melots cilvēkam – Jēzus neradīja reliģiju, viņš cilvēkus iepazīstināja ar dievišķo spēku un mācību caur saviem darbiem. Viņš skaidri norādīja, ka mēs visi varam būt Dieva valstībā, un viņš nekad nav melojis. Jēzus nemācīja piedot parādus un piedot parādniekiem, viņš mācīja piedot pāridarījumus un pāridarītājiem, jo vainīgs ir tikai tas, kurš tāds jūtas. Lai gan… patiesībā – vainīgo nav, un tas bija tas, ko Jēzus centās pateikt.

Jēzus bija fantastisks skolotājs, kurš neradīja ne reliģiju, ne arī karus, kas joprojām notiek tās vārdā. To radīja varaskāri cilvēki. Jēzus mācīja ceļu uz katra cilvēka dievišķo būtību, tieši tāpat kā to mācīja Buda ar savu līdzcietību, bet par to citā stāstā.

Kādā meditācijā es centos uzdot jautājumus Jēzum par mūsdienām, par viņu un to, kā cilvēkiem ticēt. Viņš teica: “Plika ticība kāda teiktajam un sekošana tam ir ilūzija, kas veicina fanātismu. Ja cilvēks saprastu, no kā veidojas viņa personīgā iekšējā ticība caur viņa personīgo rašanās fenomenu, tad viņš dabīgi būtu labestīgs un drosmīgs un tam vairs nav vajadzīga ticība. Tā jau ir sirds gudrība/viedums, kam ir skaidrs skats un virzības mērķis. Tas ietver sevī augstāko sapratni un daudzas vērtības. Visu, kam mēs pretojamies, nespējam pieņemt, bet viss, ko nespējam pieņemt, aptumšo mūsu prātus, ne būtību.”

Šis manā dzīvē ir mainījis daudz ko, varētu teikt, visu manu dzīvi. Tas saplūda kopā ar kristietības un budisma mācībām un vienlaikus parādīja dziļo pretrunīgumu un dogmatismu tajās. Cilvēku aprobežošanu, ierobežošanu un manipulāciju ar viņiem. Tas parādīja to, cik mūsu sabiedrība no Jēzus un Budas laikiem ir bijīga savā alkatībā un mantrausībā. Tas skaidri parādīja, kā, pie daudziem meliem pieliekot mazliet patiesības, cilvēki pavelkas gadu tūkstošiem un vien tagad tik atļaujas atmosties no šī it kā pašiem murgaini izveidotā sapņa.