Mīlestība. Kas tā tāda vispār ir? Ko mēs ar to darām savos daudzajos dzīves mirkļos kopš bērnības?
Un kamdēļ?
Pasaule cenšas mums ieprogrammēt vienveidīgas attiecību formas, kas balstītas uz labestību, mieru un godīgumu. Taču līdz ar to programmē mūs uz vilšanos, kas ir pirmie cēloņi ciešanām, bet vienlaikus arī pirmie soļi uz apzinātību. Proti, uz izpratni par to, ka pasaulē ir daudzperspektīva darbība, kas izpaužas daudzās formās. Vienpusība vienmēr nes ciešanas.
Ja dzīvosim ar pasniegtu informāciju, ka viss ir tikai skaisti, ka viss ir mīlestība, tad cietīsim brīdī, kad mums sāpēs (fiziski un/vai mentāli). Mēs cietīsim no tā, ka redzēsim sāpes un nesapratīsim, kāpēc tās pastāv, ja reiz visur viss ir mīlestība un labestība. Dzīvojot ar šādu skatu, mēs sastapsimies ar faktu, ka… lai saprastu, kas ir labi, jāsaprot, kas ir sāpes. Diemžēl mīlestības teorija šajā brīdī arī beidzas.
Tagad mēģināsim saprast, kas tad patiesībā ir un vai nav!
Fundamentālā sapratnes līmenī visskarbākais fakts, ko katram der pieņemt, ir tas, ka mīlestība ir cilvēku izdevīgi izdomāts mērķtiecīgas manipulācijas mīts, pēc kura visi skrien, nesaprotot, kas tas patiesi ir, un jaucot to ar ķermeniskām sajūtām un sajūtu izpausmēm, kas rodas, emocijām mijiedarbojoties ar neiroloģiju.
Ieskatīsimies dziļāk mīlestības aspektā! Vai mēs kādu mīlam vai arī esam tam pieķērušies? Vai tas būtu draugs/draudzene, vīrs/sieva, bērni, vecāki, vecvecāki utt. – mēs tos privatizējam, pieķeroties ar prātu, un uztveram kā personīgi izdevīgo manipulācijas mehānismu savai ikdienas dzīvei, jo tā ir ērti. Mums ir ērti pieķerties tam, kurš dod mentālo vai fiziski emocionālo patvērumu. Mums ir izdevīgi pieķerties materiālo apsvērumu vai personīgo vēlmju un vajadzību piepildījuma dēļ. Jo pieķeroties mēs vienmēr varēsim uzlikt atbildību uz kādu, noņemot to no sevis.
Tomēr, par spīti šim skarbajam faktam, mēs izvēlamies saukt mīlestību un meklēt to, lai gan no tās saņemam sāpes. Kāpēc tā?
Lielāko daļu dzīves mēs visi meklējam piepildījumu otrā cilvēkā jeb attiecībās. Mēs meklējam otrā to, kā nav mūsos pašos, tāpēc vienmēr pamanām cilvēkā kaut ko ļoti īpašu, kas mūs uzrunā. Un, ja vēl sakrīt domas un vēlmes, ceļas abu pašsajūta, veidojas piepildījums un notiek enerģijas apmaiņa gan ar prāta dabu, gan ar ķermeņa valodu un tās kopību. Pēc tam, kad esam “paēduši” viens no otra, saņēmuši piesātinājumu, sākam veidot plānu, ko kopā darīt. Tā ir šī radošā lielā mīlestība, ar kuru dzimst doma par ģimeni, bērniem, mājvietu. Izklausās skaisti, un daudzi to piedzīvojam, tomēr tajā skaistajā ir arī daudz rūgtuma.
Kāds teiktu, ka tas ir Dieva plāns, lai mēs mācītos viens no otra. Cits norādītu uz iemesliem, ka esam kopā, lai iegūtu abpusēju dvēseļu izaugsmi. Vēl kāds teiktu, ka tāda vienkārši ir dzīve. Mēs varam atrast praktiski jebko, kam pielīdzināt, tomēr, manuprāt, tā nav ne mīlestība, ne arī plāns. Tā ir drīzāk muļķa dzīve. Jā! Gan es, gan mēs visi lielākoties esam vientieši, kuri cerībās ieplestām acīm skrien pa pasauli mīlestības laimes meklējumos, nezinot, kas tā ir un vai vispār tāda ir.
Padalīšos. IR!
Tikai ne tā, kā mēs to uztveram. Tas, ko aprakstīju, ir tikai hormonāli emocionālā prāta konstruktīvi radītā mīlestība.

Īsta mīlestība ir ļoti savdabīga darbība.

Tā mīlestība, ko mēs meklējam, ir emocionālā vienlīdzībā, kura veidojas no sapratnes un izpratnes par jebkuru lietu kārtību. Vieglāk to būtu aprakstīt ar vienu vārdu “pieņemšana”, bet arī šo aspektu mēs tā īsti līdz galam nesaprotam. Tāpēc es teiktu, ka mīlestība ir sapratne un izpratne par JEBKURU lietu kārtību, kas izriet no domas, runas un rīcības jeb mūsu radošās uztveres un pašas radīšanas aspekta.
Doma, runa un rīcība – šie ir trīs aspekti, lai izpaustu savu mīlestību caur rūpēm pret otru cilvēku vai visu apkārt pastāvošo – mūsu katra ģimeni, apkārtējiem cilvēkiem (arī nepazīstamiem), dzīvniekiem, dabu, planētu, kosmosu un visu universu. Bet lielākoties mēs šos aspektus nepārvaldām.
Jā! Visa pamatā ir rūpes. Ne ziedošanās, ne pazemošanās. Rūpes pret visu apkārt pastāvošo un katru tajā iekļauto. Šī ir mācība, kuru katrs apgūstam visas dzīves laikā. Šī ir rīcības mācība, kuru mēdzam pārkāpt savas iedomības un augstprātības, savu ambīciju dēļ. Mēs nemākam un pat negribam rūpēties par citiem, jo nespējam parūpēties pat par sevi.
Patiesā mīlestībā ir jāiemācās klausīties, ieklausīties, sadzirdēt, nenovērtēt (pirms vērtējuma izvērtēt dzirdēto, redzēto vai piedzīvoto un tikai tad izdarīt secinājumus, bet ne kategorisku vērtējumu). Mīlestībā nav iedalījuma polos vai tautībā vai kā citādi. Mīlestība ir mentālā brīvība. Tā ir dziļi iekšēja prāta daba, kurai nav nepieciešama iluzora sajūtu un emociju izraisoša aspekta, jo tā ir patstāvīga. Tāpēc īstā mīlestībā vispirms ir jāsaprot tas, kas tad īsti esam katrs pats un ko katrs spējam dot vai radīt.
Jā! Izklausās sarežģīti, jo ērtāk ir dzīvot sajūtu važās, ar iluzoru skatu un smaidīgu seju, ka viss ir labi, tomēr pašiem iekšēji lēnām grūstot. Mēs veidojam ārējo tēlu, bet iekšēji nereti esam kas pavisam pretējs.
Mīlestība patiesībā nav sarežģīta, sarežģīts ir prāts. Lai sarežģīts prāts saprastu vienkāršas lietas, tam neder vienkāršs paskaidrojums. Tāpēc sarežģītam prātam ir sarežģīts izskaidrojums par patiesi vienkāršām lietām. Kad šo sapratīsim, principā nonāksim pie viena pavisam vienkārša slēdziena. Proti, jāpārstāj meklēt piepildījumu citos, bet jāpiepilda pašam sevi, rūpējoties par sevi. Tas veidos mūsu iekšējo labsajūtu, mūsu garastāvokli! Ieklausies: GARA-STĀVOKLIS. Tā ir patiesā mīlestība dziļajā viedumā – ka esi vienots ar sevi, tevī ir šis viedums un rūpīgā rīcība, kas veido vispusīgu piepildījumu. Tieši šis posms ir tas, ko mēs visi savā dzīvē mācāmies kā fundamentālo mīlestības izpausmi un piepildījumu vienlaikus. Tas ir vienlaikus pats grūtākais un arī visinteresantākais.
Ir mīlestība, un tā sākas no katra paša. Viss, kas jāiemācās, ir būt vērīgam pašam pret sevi un savu rīcību. Ja mēs to spējam apgūt, tad tas var būt mūsu garīgās atmodas cēlējs. Esmu piedzīvojis visus šos posmus – gan cēlienus, gan smagus kritienus. Kāpumus piedzīvoju sava pozitīvā skatījuma, atvērtības un mērķtiecības dēļ, bet klupu savas muļķīgi pārsteidzīgās domāšanas, nepacietības un nevēlēšanās ieklausīties apkārtējos dēļ, arī dusmu dēļ. Kas bija mana kļūda? Es pārāk ātri visu novērtēju, nevis izvērtēju.
Ir svarīgi saprast – lai kāda ir situācija, mums jābūt pacietīgiem, jāiemācās ieklausīties un jāsaprot, ka rīcība, kas izriet no mūsu domām, runas un ķermeniskās rīcības, ir stipri ārpus vienotā līdzsvara un tas ir mūsu klupšanas iemesls ceļā uz personīgo mīlestību, kā arī tās izpausmi reālajā dzīvē pret visu apkārt pastāvošo. Tāpēc – īsta mīlestība sākas no sevis. Ciešā saistībā ar jebko un jebkuru mums apkārt.

Juris Br.