Mūsu laikmetā cilvēku prāta spēju garīgās un materiālās robežas nosaka bailes un milzīgā vainas apziņa. Tieši bailes rodas no tūkstoš urdošu jautājumu jūras “kā būtu, ja būtu…”. Mēs baidāmies no neziņas, baidāmies no pagātnes notikumiem un to iespējamās atkārtošanās, baidāmies spert soli ārpus savas komforta zonas, ko varētu nosaukt soli nezināmā virzienā.

Bailes rada bailes, un bailes rada slimības.”

Kā būtu, ja mēs nemocītu paši sevi ar jautājumiem, kas dzen stresā? Kā būtu, ja mēs pārstātu baidīties un sāktu darīt?

Bailes ir vienas no vislielākajiem vainas apziņas un nepilnvērtības sajūtas aspektiem cilvēka dzīvē. Un tam ir milzīga nozīme! Bet bailes ir arī Visuma lielākais izaugsmes virzītājspēks. Bailes atver mums milzu enerģijas resursu, ko paši visu laiku bloķējam. Baiļu enerģija darbojas tik ilgi, kamēr bailes materializējas dzīvē. Kā mēs bloķējam savu enerģiju? Ar ignoranci pret baiļu pieņemšanu, ar iluzoriem teorētiskiem šabloniem par to, ka viss ir labi un būs tikai labi, lai gan realitāte par to neliecina. Mēs sevi bloķējam, ieslēdzot bailes dziļi zemapziņā, lai tās aizmirstu.

Baidāmies būt paši

Visvairāk mēs baidāmies viena parasta iemesla dēļ – baidāmies būt fenomenāli savā izpausmē un tās dēļ tikt sāpināti. Tas mūs noved pie tā, ka sākam sīkumoties – ar sīkbailītēm, piemēram, satraucamies, ka bērns laukā sasmērēs drēbes, ka pietrūks naudas kādam pirkumam, un, lai izvairītos no šīm it kā negatīvajām enerģijām un situācijām, veicam dažādus rituālus: dedzinām čekus, kvēpinām vīraku. Šo baiļu dēļ mēs esam palikuši paranoiski un mentāli kropli. Tas noved līdz tādai pasaules nepieņemšanas kārtībai un uztverei, ka visu gribam sistematizēt un nespējam pieņemt visu pastāvošo kā normālu, pastāvošu lietu notiekošu ciklu.

Mēs, protams, varam teikt, ka kāds ir vainīgs pie tā, ka nespējam sevi pieņemt. Viens vaino reliģiju, cits – plašsaziņas līdzekļus, kuri ar mums manipulē. Vieglāk ir kādu vainot, lai paturētu savu kroplās ētikas izveidoto tēlu, ar kuru ir tik ērti integrēties sabiedrībā kā pieņemtam un lolotam cilvēkam. Vai neizklausās jau mazliet slimi, ka viens unikāls, vienreizīgs ģenētiskais un enerģētiskais būtības avots tagad grib līdzināties kādam citam, bet ne sev? Tik daudzi gaismas nesēji māca visiem pareizu dzīvi, neredzot to, ka tā ir pašu aptumšotība un pasaules nepieņemšana! Smieklīgi!

Nepieņemšanas dēļ mēs gribam visus mainīt un mācīt, nesaprotot to, ka cilvēki jebkurā gadījumā (!) mācās. Pasaulē nav nekā nepieņemama. Tajā ir pašsaprotama vieta pat slepkavām, homoseksuāliem cilvēkiem un citādi orientētiem. Katru reizi, kad mēs kaut ko nespējam pieņemt, veidojas sistēma pasaules pretestībai. Kad es sāku savā dzīvē praktizēt unikālā fenomena praksi, man atvērās acis uz šo pasauli, proti, ka viss notiekošas ir patiesi normāls notikums. Es sev uzliku pārbaudījumu ar tekstu, kuru uzskatu par lielisku praksi:

Pieņemt nepieņemamo kā līdzās pastāvošu, bet izvēlēties sev vajadzīgo.”

Nevienam nekas nav jāpierāda

Visa pieņemšanas mācība ir redzēt un apzināties sev nepieņemamo un pieņemt to kā pastāvošu. Neiejaukties procesā ne tāpēc, ka tā būtu izvairīšanās, bet gan tāpēc, ka katrs notikums ir nepieciešams ikviena cilvēka dzīvē. Esmu pamanījis: ja būs jāpalīdz kādam un tas jādara tieši man, tas tāpat notiks – visi apstākļi un situācijas pagriezīsies tā, lai tas notiktu. Viss pārējais sāksies un beigsies vēl pirms manas iesaistīšanās. Protams, mēs katrs varam izvēlēties vienmēr piedzīvot kaut ko jaunu un piespraust sev kaut ko pie krūts, lai pašapliecinātos sev un izceltos citu vidū. Tā dara daudzi mūsdienās. Visi meklē pašapliecinājumu, jo nespēj kaut ko pieņemt.

Līdzīgi ir ar jebkuru rakstu, jebkuru video. Arī šo rakstu. Protams, mēs varētu jautāt: “Ja jau esam tik pašpietiekami, ar savu taisnību, gudrību un negribam iejaukties, kālab vienlaikus par to runāt un rakstīt? Izklausās pēc tādas plikas muldēšanas.” Es piekrītu. Tomēr katrs savā dzīvē izpaužas ar savu konkrētā brīža darbību. Tā arī šis raksts domāts nekam vairāk kā vien tam, lai dotu un parādītu perspektīvas skatījumu, ka mēs tomēr varam negrūstīties ar viedokļiem par pareizo un nepareizo, bet saprast to, ka viss, kas notiek un ir noticis, ir pilnīgi normāls notikums, par to nav jācīnās, nevienam nekas nav jāpierāda, vien jāsaprot un jāpieņem tas, ka viss, kas notiek, ir šis notikums, kuram tu pretojies.

Šāda vienvirziena skatījuma (savas taisnības) dēļ cilvēkam reti kad atslābst nervu sistēma. Jebkura veida pretošanās veicina iekšēju nemieru, it kā kustību, vienam apspiestību, citam vēl lielāku degsmi rīkoties un pieņemt izaicinājumus. Tas ir nekas vairāk kā kārtējais mazohisms pret sevi un citiem, kas vainagojas ar tā saucamo apzināto neapzinātību, kur it kā apzināts cilvēks absolūti neapzinās to, ka cilvēkiem varētu būt pretēja reakcija uz viņa paša labestības izpausmi. Šī apzinātā neapzinātība ir tikai tāpēc, ka mēs, cilvēki, esam savu sajūtu un emociju važās iekalti tik dziļi, ka esam tām kļuvuši par vergiem. Tas attiecas arī uz savas taisnības proklamēšanu un sludināšanu. Nav taisnības nevienam! Visa taisnība ir tikai un vienīgi priekš tevis, nevis lai citus mācītu.

Bet mēs domājam un pieņemam aspektus, ko mums sniedz ezoteriķi, dziednieki un arī reliģija. Viņi teic, ka ir jāatmodina mūsos dzirksts. Nē! Mēs nekad neesam gulējuši, mēs vienkārši neesam sevi iepazinuši. Apgaismība ir ieklausīšanās sevī, un tā iet roku rokā ar apskaidrību. Jo vairāk apskaidrības, jo vairāk apgaismības. Apgaismība ir tavā dzīves piepildījumā, kur tu pārstāj sev pretoties, kur tu vēl un vēl neuzspied sevi citiem, bet dzīvo ar citiem. Apgaismība ir dziļa sapratne, ka mēs ar jebkuru savu esamību un pastāvēšanu jau nesam gaismu.

Šo viedokli daudzi negrib pieņemt, jo tas neiet roku rokā ar daudzām mācībām, reliģiju un citiem skatījumiem. Tas ir normāli! Tas, kurš meklē identifikāciju, gaida perfektu pasniegšanu, pat ja tajā ir pretrunas. Tam vienmēr būs vainīgais: būs atrunas par to, ka cilvēki ne tā uztver, par to, ka es neesmu pilnīgs. Diemžēl mēs dzīvojam laikmetā, kur cilvēku masas tic ideoloģijām – kā savām personīgajām, tā arī pieņemtām. Tic tik akli, ka to varētu pielīdzināt slimībai un kroplumam. Viss tikai tāpēc, lai sevi padarītu par nepilnīgu un savā nepilnībā veidotu iluzoru pilnību. Tā vietā, lai iepazītu sevi caur dažādiem dzīves aspektiem un uzņemtos atbildību par to, ko savā apskaidrībā un apgaismībā darām, vieglāk ir, kad kāds pasaka priekšā, jo pašiem ir bail apsisties, dabūt puniņu. Mēs nepieņemam savas bailes, nepieņemam sevi, tāpēc nepieņemam arī visu citu. Un tā, slimi būdami, gribam visus ārstēt un saucam sevi par apskaidrotiem.

Viss ved uz apskaidrību

Dzīšanās pēc apskaidrības un apgaismības, pēc pārējo cilvēku atmodināšanas jau ir pasaules un katram kādās jomās dziļi personīga sevis nepieņemšana. Esmu gājis tam cauri. Tas sāp un vienlaikus ir patīkami.

Nav taisnība tiem, kuri teic, ka mūs ir jāatmodina. Mēs visi JAU esam atmodināti: Tas notika mirklī, kad ienācām šai pasaulē un sākām to redzēt citām acīm. Mums ir vērts iemācīties šo dzīvi pieņemt un dzīvot, kāda tā ir, ļauties savai izpausmei, nevis meklēt sevī nepilnības. Tieši nepilnības ir tās, kuru dēļ sevi tik ļoti mokām.

Mēs visi JAU esam apskaidroti cilvēki: Viss, ko šajā dzīvē darām, ir mūsu apskaidrības ceļš. JEBKURA RĪCĪBA NES PERSONĪGO ATZIŅU. Tas nekas, ja tā dažkārt ir stipri daļēja un nepilnīga, mēs visi esam apskaidroti pēc savas sapratnes, gan savā apzinātībā, gan neapzinātībā vienlaikus, un tas ir normāli. Viss, ko mēs šajā dzīvē darām un piedzīvojam, aizved mūs uz pilnīgu apskaidrību.

Pilnīgu apskaidrību var iegūt vienas dzīves laikā, nemaz neskatoties uz citām dzīvēm un neceļojot astrāli. Viss iespējams šajā vienā dzīvē! Tas, cik izvēlamies būt vērīgi, lai to sasniegtu, ir cits jautājums. Kādam varbūt to nemaz negribas, bet, lai ko mēs darām, mēs iegūstam apskaidrību.