Radoši iznīcinošs instruments

Pirms vairākiem gadiem brīdī, kad taisīju savai mājai jumtu kopā ar vienu jaunu cilvēku, man piezvanīja kāda sieviete. Viņa sūdzējās par sāpēm ķermenī. Pārzinot dažādas dziedniecības tehnikas par distancionālo dziedniecību, es, ar viņu runādamies, šīs sāpes noņēmu.
Mans palīgs ievēroja, ka, runājot pa tālruni, es savādi kustinu roku, un vaicāja: – Ko tu tur darīji, kamēr runāji pa telefonu?
Es atbildēju: – Palīdzēju sievietei noņemt sāpes un nomierināju viņu, emocionāli atbalstot.
– Ko tu darīji ar roku? – puisis prašņāja tālāk.
– Tas ir veids, kuru esmu iemācījies un daudz praktizējis, lai varētu tā darīt.
– Es arī tā vēlos mācēt darīt, – palīgs iesaucās.
– Kāpēc? – vēlējos zināt.
– Lai varētu palīdzēt cilvēkiem.
– Kādēļ tu vēlies palīdzēt cilvēkiem?
– Lai darītu labu, jo man arī ir palīdzējuši, – skanēja atbilde.

Atkāpe. Šo puisi es pirms dienas biju paņēmis kā balsotāju ceļa malā. Savstarpējā sarunā viņš atklāja, ka aizgājis no mājām un bez naudas dodas uz Rīgu, lai nopelnītu naudu. It kā pie kāda pazīstama cilvēka. Tajā reizē es viņam piedāvāju naktsmājas, ēdienu un samaksu par palīdzēšanu man saimniecībā uz kādu laiku, kamēr viņam sakārtosies domas. Tā nu mēs toreiz vienojāmies un arī izpildījām. Puisis pie manis mājās pavadīja trīs dienas.

Jauno paziņu es ļoti labi sapratu, jo manā dzīvē man arī lielākoties palīdzējuši tikai un vienīgi draugi un cilvēki no malas, nevis paša ģimene. Tādēļ puisim piedāvāju: – Ja tu man atbildēsi uz vienu jautājumu, es iemācīšu visu, ko zinu.
Viņš bija ar mieru.
Jautājums skanēja: – Ko tu darītu ar spēku, ar kuru vienlaikus vari radīt un arī iznīcināt?
Diemžēl puisis nespēja atbildēt, lai gan centās visu atlikušo laiku, kamēr vien bijām saskarsmē.
Šo pašu jautājumu

“Ko tu darītu ar spēku, ar kuru vienlaikus vari radīt un arī iznīcināt?”

esmu vairākkārt uzdevis cilvēkiem, ar kuriem runāju, saviem sekotājiem un draugiem, kad nonākam pie kādas nopietnākas mācības. Atbildes, protams, ir dažādas. Varētu teikt, pat ļoti radoši iznīcinošas.
Kādā paziņa teica: “Es iemācītos ar to rīkoties.” “Jā! Šī atbilde ir ļoti tuvu, bet vēl nav īstā,” es atteicu. Tad mēs vēl parunājāmies, un es piebildu, ko tad īsti mēs varam darīt ar šo tik spēcīgo instrumentu.

Mēs varam ar to iepazīties.

Kad šo pasaku, cilvēkiem parasti ir neliels pārsteigums. Tik tiešām – iepazīties pirms lietošanas. Tātad – pirms jūs kaut ko radāt, sāciet iepazīties ar sevi! Jebkura radīšana ir kaut kā iznīcināšana un reizē kaut kā jauna radīšana. Tādi mēs esam. Dievs mūsos ir ielicis spēku, un mēs ik mirkli esam šis spēks, kas vienlaikus rada un iznīcina. Caur šo darbību mēs dabīgā dzīves ritējumā iepazīstam sevi un pasauli, un visu sev apkārt pastāvošo. Tomēr lielāko laiku mēs tikai radām, nedomājot tik daudz par sekām. Taču jebkurai rīcībai ir sekas! Tikai mēs ar cilvēcisko prātu ne vienmēr saprotam, kurā brīdī labais rada sliktu un sliktais rada labu, tāpēc jebkura rīcība un radīšana ir ļoti relatīva. Tas ir iemesls, kāpēc es toreiz puisim pavaicāju, kādēļ tas vēlas palīdzēt cilvēkiem.
Kā dažādu garīgo filozofiju interesents un praktizētājs es bieži sastapos ar vārdu “KARMA”. Agrāk man nekādi prātā nesaslēdzās, kāpēc karma ir sekas. Kad šo vārdu iztulkoju, izrādījās, ka “karma” nozīmē RĪCĪBA/DARBĪBA. Tad man tapa skaidrs – jebkurai rīcībai ir sekas, bet tā vēl nav karma. Par karmu karma tapa tad, kad apjautu, ka katra mana rīcība ir tā rīcība, ar kuru sastopos pats laika gaitā no apkārtējās pasaules daudzējādās dzīves situācijās. Es pilnīgi noteikti varētu teikt, ka šis radoši iznīcinošais posms – gribam mēs to vai ne – notiek absolūti dabīgi katru dienu, bet tas, cik tas ir apzināti konkrētās dzīves situācijās, ir atkarīgs no tā, cik labi esam iepazinuši paši sevi. Tikai iepazīstot sevi, mēs spējam iepazīt visu apkārt pastāvošo un jebkuru cilvēku. Tāpēc vislabākā karma/rīcība ir vispirms iepazīties ar to, kas esi pats, un tikai pēc tam darīt. Diemžēl mūsdienu straujajā ritmā apzināta rīcība ir vien daļēji iespējama, tāpēc varam tikai censties darīt labāko sevis iepazīšanā un integrācijā pasaulē. Bez bailēm, bez nožēlas pret sevi un savu rīcību.
Nav jākrīt depresijā vai milzīgā stresā par to, ja neesam sevī ieskatījušies. Dzīve, vienalga, mūs ved cauri daudziem posmiem, kuros iegūstam daudz dažādu atziņu par sevi un dzīvi. Apzinoties to, mums vienkārši ir vieglāk dzīvot un integrēties sabiedrībā un tās uztverē. Mēs iemācāmies saprast savas bailes un prāta robežas, atvērt tās.
Šeit būtu vērtīgi parunāt par meliem. Mēs varam samelot apkārtējiem, bet nekad nedrīkstētu melot sev. Tieši sevis mānīšana, aizbildinoties ar kaut ko, vainojot citus, mukšana no sevis apzināšanās ir mūsu garīgās rīcības kritums. Protams, ir simtiem lietu, kuras mēs gribētu sevī norakt un nekad necelt dienasgaismā. Ne vienmēr varam lepoties ar savu rīcību. Tā ir pilnīgi katram cilvēkam. Tāpēc der atcerēties, ka nav jāmeklē garīgais patvērums, pieņēmums ar citu vārdu, ar citu savas esības titulu vai ko tamlīdzīgu, bet vispirms jāsaprot, ka mēs esam tikai cilvēki. Mēs varam izdomāt visādus pekstiņus, lai to noliegtu un teiktu, ka esam dievi, elfi, pingvīni vai kas cits. Ja tā ir ērti noslēpties no sevis, nu labi, bet tu vēl joprojām esi cilvēks šeit uz Zemes. Ir vērts saprast, ka sev nesamelosi un tāpēc nav vērts to darīt. Vieglāk ir sev atzīties.
Es pats esmu diezgan stūrgalvīgs un nereti esmu darījis visādas šmuces – kaut ko apzināti, daudz ko neapzināti. Toreiz, kad sāku ieklausīties citos cilvēkos, es klausījos nevis vienā vai divos, bet desmitos. Bieži es meklēju attaisnojumus, bet ne vienmēr attaisnojums ir tas, kas mūs pašu iekšēji glābs. Tad sāku ieklausīties, ko es pats runāju par kādu, vai tas bija tuvāks vai tālāks cilvēks, tā sāku iepazīt sevi no šiem daudzajiem aspektiem. Jā, tas nav bijis viegli – nostāties pašam pret sevi, pret savām ambīcijām. Ir ļoti grūti ieskatīties savā miskastē un to iztīrīt. Ļoti grūti! Kad sāku to darīt, sāka palikt vieglāk. Arī dzīve kļuva skaistāka. Tad es sāku dalīties ar savām zināšanām, vienlaikus padziļināti iepazīstot sevi vēl plašākos mērogos. Iepazinu to, cik vārdam ir liels spēks, bet vēl lielāks spēks ir vārdam, kas apvienots ar domu un runu, klāt pieliekot ticību un savu brīvās gribas izpausmi. Tāds spēks ir spēcīgi jāiepazīst, pirms pilnībā tiek lietots.
Kad to apzinājos, man palika bail. Bail, cik šis spēks mūsos katrā ir milzīgs. Šīs bailes man nācās pārkāpt un doties cilvēkos katru dienu. Bez nožēlas, kaut paguris, kaut noniecināts un nesaprasts, izsmiets un atgrūsts pat no pašiem tuvākajiem. Es sapratu vienu – tas, kas notiek ar mani, ir tikai normāli. Es atradu sevī spēku pateikties par visu – arī slikto – un piedot un devos tālāk, jo zināju, ka kaut kas manī sabrūk, vienlaikus kaut ko rodas. Es iepazinu šo spēku un turpinu to darīt.
Vai tagad nojaušat, kas slēpjas mūsos katrā?

Autors: Juris Br.

Redaktors: Gunita Lagzdiņa Skroderēna