Garīgā izpausme ir iemācīties atpazīt sevi jebkurā rīcībā un izkopt sevi līdz tādai stadijai, kad tu apvieno savas apziņas stāvokļus: domu/domāšanu, runu/runāšanu un rīcību/ķermeniskās darbības. Mērķis ir tās izkopt līdz tādai pakāpei, lai tās nebūtu pretrunīgas un aptvertu pēc iespējas plašāku apziņas uztveres un izpausmes formu. To sauc par apzinātību.
Viena no garīgo prakšu darbībām ir savas rīcības un darba augļus dot citiem jeb dalīties, ja ir doma un sajūta, ka tas var nest kopēju labumu sabiedrībai. Tā nu man sanāca patiesi interesanta saruna ar sirdsgaišu cilvēku/draugu. Pēc mūsu sarunas es lūdzu viņam atļauju publicēt saraksti, jo tajā ir ļoti daudz vērtīgas informācijas, kas var noderēt teju katram no mums.
Drauga jautājums: Apsēdos pārdomu brīdī un apdomāju: kāpēc vienmēr viss tiek uzkārts tikai vecākiem, kāpēc gan viņiem, kuri jaut tā visu mūžu ir rūpējušies un gādājuši par saviem bērniem, tagad savu atvašu priekšā jālien uz vēdera, lai izpelnītos sirsnību, kas vecākiem pienākas bez ierobežojumiem jau tik dēļ tā vien, ka ir laiduši šos pasaulē? Paņemt kaut mani – man ir 4 bērni, visi audzināti ar sirsnību un mīlestību, bet atpakaļ īstu mīlestību es neprasot saņemu tikai no vecākā dēla, kurš bija gan negribēts, gan negaidīts, gan kā jau pirmdzimtais izcietis visas iespējamās audzināšanas kļūdas un nezināšanas. Jaunākajam dēlam pa lielam ir viss vienalga, viņš ir pietiekoši aizņemts pats ar sevi, atkārtojot visas sava tēva pieļautās kļūdas, tikai padarot tās vēl smagākas. Abām meitām mēs pamatā esam tikai neizbēgamais apgrūtinājums. Tad nu rodas jautājums: kāpēc gan 3 jaunākie negrib vai nevar būt tikpat mīļi un saprotoši kā vecākais?
Mana atbilde: Dažkārt mūsu pieredze, kuru uzskatām par pareizu rīcību audzināšanā, ir neapzināta viedokļa uzspiešana, ar ko varbūt tiek apspiesta bērna viedokļa uztvere, veidošanās un izpausme. Ja bērns redz, kā vecāki aug caur personīgajām kļūdām, arī viņš to iemācās un dara. Ja bērnus audzina strikti, pat it kā ar cieņu, tie paliek tādi arī attieksmē pret apkārtējiem. Tikai bērns neatpazīst un nešķiro, vai tie ir vecāki vai svešie, jo vecāki viņam ir pašsaprotams esamības elements. Mēs nevaram gaidīt un pieprasīt no bērniem mīlestību, jo visi bērni (VISI BĒRNI!) ir tikai mūsu, VECĀKU, iekāres avota SEKAS. Viņi nav mums neko parādā, mēs drīzāk esam parādā viņiem. Pat ja esi gribējis bērnu un gaidījis, tu nekad neprasi dvēselei, vai tā grib iedzimt. Mēs tikai gribam un tālāk par savu degunu neredzam savas gribēšanas pēc. Mēs paši radām sev sāpes, ko saņemam no saviem bērniem, ne jau tāpēc, ka to gribētu saņemt vai ka būtu slikti vecāki, bet gan tāpēc, ka īsti nerēķinājāmies ar to, ka, gribot un radot, pakļaujam viņus šīs realitātes pieredzei, tas ir, ciešanām! Viņi ir nolemti slimot un mirt, nemaz nerunājot par pārējo dzīvi, ko saucam par pieredzi. Pieredzi ar pirmajiem soļiem, pirmajiem kritieniem un citām šajā realitātē saistošām izpausmēm. No dziļi psiholoģiskām līdz emocionālām un fiziskām. Šī tā sauktā pieredze cilvēkam un dvēselei ir pašapmāns. Mēs savas ciešanas uzliekam uz bērnu pleciem, un vienīgais dzīves attaisnojums ir tikai tas, ka tā ir pieredze. Bet, kā jau teicu, tas ir pašapmāns, kas izriet no izdzīvošanas instinkta. Mēs esam sadisti pret sevi un saviem bērniem. Varmākas! Tikai negribam to atzīt sevī, turklāt vēl pieprasām no bērniem mīlestību, it kā būtu kaut ko cēlu izdarījuši. Taču neesam! Mēs esam nožēlojami, jo, pakļaudami viņus dzīves sāpēm, liekam visai pasaulei ciest. Un TAS SĀKAS AR KATRU BĒRNU. Bez mums šī zeme un pasaule būtu skaistāka un pilnīgāka. Mēs nevaram norakstīt to uz evolūciju un intelektu, mums nav nekā, ar ko sevi attaisnot. Vien pieņemt sevī to, ka neesam domājuši par to, ko darām, un neapzināmies to, ko radām.
Draugs: Man līdz šim bija uzskats, ka mēs satiekam katru cilvēku savā dzīvē īstajā vietā un laikā – tad, kad tas ir nepieciešams. Tagad šī pārliecība sāk pamatīgi šķobīties, jo tu esi nokavējis par gadiem 40… Nopietni, es vienmēr esmu jutis, ka labāk ir dzīvot vienam, un tagad ar taviem vārdiem esmu guvis tam arī ideoloģisku apstiprinājumu…
Es: Domāju, ka mēs dzīves laikā pievelkam cilvēkus tikai un vienīgi atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām jeb iegribai/iekārei (katra vēlme un vajadzība ir iekāres forma). Tā ir vibrācija, kura veido pievilkšanās un atgrūšanās spēku. Nekas vairāk un nekas mazāk. Cilvēki mūs ceļ un virza. Gan ar mācībām konkrētā virzienā, gan ieguvumiem materiālajā jomā. Bet tam apakšā ir godkāre, savukārt godkāre vienmēr vainagojas ar pašapliecinājumu, kas ir egoisma izpausme, kura veidojas no dažādiem pašnepilnvērtības un deficīta kompleksiem vispilnīgākajā nianšu buķetē.
Draugs: Es sapratu. Tomēr vajadzēja dzīvot vienam…
Es: Saliec šo pēdējo kopā ar iepriekš runāto par bērniem, un tu redzēsi, ka mēs radām bērnus no uzmanības un mīlestības deficīta. Un… nē, nav jādzīvo vienam, ir jādzīvo ar apzinību un personīgo analīzi pirms jebkuras rīcības. Tam vecuma un laika ierobežojuma nav! Turklāt tas, kas bijis, ir bijis, jādzīvo uz priekšu! Tagad ir iespēja dzīvot labāk. Vislabāk mēs augam emocionāli tuvās attiecībās. Bērni savā ziņā, tāpat kā bizness vai jebkura cita darbība, ir mūsu spogulis – ko ieliki un kā, to redzi pēc tam. Ar bērniem vēl ir tas, ka viņi katrs ir ar savu ego un egoisma izpausmi, un tas jau paliek pavisam interesanti.
Draugs: Nelaime ir tā, ka es nekad neesmu izjutis uzmanības deficītu, tieši otrādi – man šķiet, ka pat ģimeni dibināju ar cerību gūt mieru, bet tā vietā esmu ieguvis pārāk daudz cilvēku, ar kuriem man vienkārši ir jākontaktē un jārēķinās. Es pat esmu apsvēris iespēju atgriezties tālbraucēja šofera sēdeklī, bet pārāk daudz ir iemeslu, kāpēc nevaru to atļauties. Visa rezultātā tagad esmu izveidojis sev apkārt no cilvēkiem tukšu publisko telpu, kas man nedod gandrīz nekādu iespēju nodarboties ar MLM, jo man nav cilvēku, ar kuriem sarunāties. Tagad nevis es viņus atgrūžu, bet viņi man vairs nepievelkas.
Mana atbilde: Zini, kā ir! Tas, ka tu neesi izjutis uzmanības deficītu, nenozīmē, ka tā tev nav. Ļoti bieži uzmanības deficīts mijas ar egoismu. It kā egoismā nav nekas slikts, tas ir katram un izpaužas pa savam, tomēr, ja tas mums liek justies neērti un skatīties uz apkārtējiem apstākļiem un cilvēkiem kā uz VIENALGA, KURAS FORMAS VAINAS APZIŅAS izpausmi, tad tas ir destruktīvās domāšanas avots, kas izriet no dziļa uzmanības deficīta. Tāpēc arī var rasties mukšanas un izvairīšanās vēlme (vairāk psiholoģiski un emocionāli). Vai tas izpaužas kā darba maiņa, ierakšanās darbā vai citam kā alkoholisms vai kāda cita atkarība (arī darbaholisms). Ja tevi neatgrūž neviens, bet vienlaikus arī nepievelkas, tad pārsvarā ir vai nu pašpietiekamība, vai iekšējā noslēgtība. Pie pašpietiekamiem cilvēkiem citi tomēr pievelkas, varbūt ne kaudzēm, bet pievelkas un notiek enerģijas apmaiņa. Pie noslēgtības var nepievilkties, bet tas tevi noliks pozīcijā, kur sāksi meklēt iemeslus, kāpēc tā notiek. To rada vainas apziņa. Vainas apziņa mūs virza uz apzinātību –apzināties savu rīcību, bet ne sevi vai citus vainojot. Ar apkārtējiem vainas apziņa ir jāizpauž, tos iepazīstot un apzinoties abpusējo mijiedarbību starp iepriekš radītiem cēloņiem un esošām saskarsmes sekām, vienlaikus radot jaunus cēloņus un sekas. Tomēr galarezultāts tam, par ko mēs sarakstāmies, un izejot no lasītā, ir apzināšanās trūkums. Tas prasa un ved uz atbildību pret apkārtējiem. Kā jau esmu teicis: bērnu daudzums nereti parāda to, cik stipri vecākiem jāmācās atbildīga rīcība, jo bērni to attiecinoši pret vecākiem vislabāk atspoguļo pēc 11 gadu vecuma. Līdz 4 gadiem katrs cilvēks izdzīvo un uzsūc sevī visu dzīves pamatprogrammu, ko pēc tam ir grūti pārveidot, bet ne neiespējami. Atkarīgs no vēlēšanās un laika. Tātad– tu esi bijis jestrs, bezatbildīgs jautrulis, kurš tagad nonācis līdz vienam galapunktam. Jautājums, uz kuru tev pašam tagad ir jāatbild: ko darīt un kā un vai vajag vispār ko mainīt? Ja jā, tad kāds ir iemesls?”
Draugs: Jā, to, ka esmu pilnīgi pašpietiekams, es apzinos pilnībā un sen. Man nekad nav garlaicīgi, un sabiedrības uzmanību es nemeklēju, lai gan noslēdzies sevī arī neesmu, jo esmu gatavs komunicēt ar ikkatru, kurš to vēlas. Tomēr daudziem ir grūti saprast, kāpēc es pats saskarsmi nemeklēju. Tas ir tāds kā apburtais loks. Ja runājam par izmaiņām, tad es savu dzīvi mainu, bet pilnīgi nesteidzīgi – dodoties no viena punkta uz nākamo. Tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc man ir vēlēšanās komunicēt tieši ar Tevi. Varbūt es redzu potenciālu tieši iekš tā, ka ne Tev no manis, ne man no Tevis nekas materiāls nav nepieciešams un īstenībā nekas materiāls arī nav, ko sniegt… Ak jā, uz komunikācijas iniciatīvu ar apkārtējiem mani nespēj pagrūst pat tas, ka mans bizness ir atkarīgs no runāšanas. Pat tas nespēj mani izkustināt no nevēlēšanās sarunāties ar 99% apkārtesošo cilvēku, lai gan prezentācijas spējas man ir labi attīstītas.
Es jautāju: Vai esi domājis, cik liela ir robeža starp pašpietiekamību un lepnību?
Drauga atbilde: Es neesmu gatavs zemoties un drīzāk atraušos ar dēli pa seju nekā metīšos uz ceļiem jebkādu iemeslu dēļ. Bet tas, domāju, ir iedzimts lepnums, ne lepnība. Pašpietiekamību ar lepnību salīdzināt nevar; pašpietiekamība ir dziļi iekšā un uz apkārtējiem nekādi neizpaužas – tie vienkārši tā īsti nav vajadzīgi.
Es: Saprotu Tavu skatījumu, bet, izejot no rakstītā, Tu kļūdies visos punktos. Ja vēlies, smalkāk varētu uzrakstīt vēlāk, kad atbrīvošos.
Turpinājums pēc 2 dienām.
Mans viedoklis:
Labrīt!
1. Nevienam cilvēkam nav jāzemojas citu priekšā, bet, ja mēs uzskatām, ka to darām, tad tā ir augstprātība un iedomība (lepnības izpausme), jo nesaprotam, kāpēc cilvēks pret mums rīkojas tā, kā rīkojas. Pazemība – nav pazemoties, tā ir pieticība, bet pieticība veidojas no iejūtības. Savukārt iejūtība, manuprāt, ir augstākā līdzcietības un līdzjūtības izpausmes forma, jo veidojas no sapratnes un izpratnes par lietu kārtību, kas izpaužas situācijās un cilvēku abpusējā attieksmē, izejot no pieredzes un situāciju izkoptās sapratnes veidiem. To nevar pilnīgi iegūt no lasītām zināšanām, bet var izkopt sevī, apvienojot ar pieredzes un situāciju OBJEKTĪVU analīzi (emocionāla analīze NAV OBJEKTĪVA).
2. Pie esošās informācijas pieejamības mēs nevaram šajā laikmetā sevi attaisnot ar to, kas mums ir un vai nav iedzimts. Tas drīzāk ir slinkuma, personīgās disciplīnas trūkums, kas mijas ar nesapratni par domas un rīcības cēloņiem un sekām. Tas savukārt mijas ar bezatbildību. Uzņemties atbildību par savu rīcību nozīmē uzņemties atbildību, sastopoties ar savām kļūdām un cenšoties no tām izaugt – tas prasa personīgo gribasspēku un disciplīnu.
3. Pašpietiekamība ir savā ziņā lepnības un egoisma izpausme, savukārt to, vai tā ir patmīlība un iedomība, parāda cilvēka rīcība. Tam ir vajadzīgs laiks. Tava rīcība parāda to, kas un kāds esi. Caur pievilkšanās spēku un komunikāciju. Nereti ir tā, ka sociopāti un cita veida manipulatori ar vāju psiholoģiju izmantotu šo punktu kā manipulācijas mehānismu, lai kādu nosodītu, sevi attaisnojot, bet arī šāda tipa cilvēki nesaprot to, ka viņi māna paši sevi un nereti to dara apzināti (pārsvarā politikā, jurisprudencē un tiesvedībā un ar to saistītās institūcijās). Tas ir kā izvēle, uz ko gribu skatīties, nerēķinoties ar apkārtējiem, bet tikai ar sevi. Pie šīs attieksmes parasti ir tas, ka cilvēki ir spiesti meklēt citus jebkādai komunikācijai, nereti pat tikai garīgai vai mentālai, jo viņi bez tās zaudē spēku – tā ir pašapliecinājuma, uzmanības un nepilnvērtības kompleksu izpausme, kas realizējas no dziļas upura lomas līdz varmākas izpausmēm.
4. Jebkura saskarsme ar jebkuru dzīvu būtni – vai tas ir dzīvnieks, daba, sabiedrība vai tu pats – ik mirkli atstāj iespaidu, tāpēc pašpietiekamība kā jebkura cita īpašība izpaužas un tiek vairāk vai mazāk ievērota, atstājot savu psiholoģisko un emocionālo iespaidu.
Draugs: Labrīt! Pateicos par Tavu ieguldījumu manā izaugsmē. Tu iesēji manī dažus pārdomu graudus.
Es: Vai drīkstu Tev uzdot izaugsmes jautājumu?
Draugs: Droši!
Mans jautājums: Šī bija ļoti vērtīga saruna, un tas būtu savtīgi to paturēt tikai starp mums. Vai Tu man atļautu, nepieminot Tavu vārdu, izmantot šo saraksti, lai padalītos ar citiem? Tavi jautājumi un saruna var dot milzīgu ieguldījumu daudzos cilvēkos.
Drauga atbilde: Jā, kāpēc gan ne? Ja tas kādam var noderēt! Es īstenībā ļoti cenšos, lai tas, ko zinu un varu, nestu kaut kādu pozitīvo pienesumu apkārtējiem. Dažreiz pat izdodas!
Es: Tad šoreiz izdevās. Man ir vēlme uzrakstīt grāmatu šādā sarunas veidā.
Draugs: Ja ir vēlme un iespēja, tad nekas nevar traucēt to īstenot.
Es: Visam savs laiks.
Draugs: Laikam nav nozīmes, tas eksistē tikai tagadnē. Līdz ar to savas ieceres mēs varam realizēt jebkurā mums atvēlētajā laika sprīdī.
Es: Tas vairāk ir prioritāšu un ambīcijas jautājums. Tagadne ir tagadne, tu jau zini, ka mēs to grupējam un sadalām darbībās, darbības izriet no prioritātēm, bet prioritātes no vēlmēm un vajadzībām konkrētā brīdī. Tas ir Visuma dabiskais un cilvēka personīgais izaugsmes ceļš. Tajā nevar iejaukties, jo tas, kas notiek tagad, ir mirklis, kas ir tāds, kāds ir. Tāpēc visam savs laiks. Izvēles ir tikai ambīciju skatījums rīcībā, kā sevi izpaužam, –un tas notiek ik mirkli.
Draugs: Labi teikts!
Es: Tu uzdod lieliskus jautājumus, respektīvi, tavs teiktais aicina uz tādām atbildēm.
Draugs: Paldies!

Šī saruna, manuprāt, ir lielisks paraugs un instruments daudziem no mums, arī man pašam. Tas vienlaikus ir kā atgādinājums, jo sarunas laikā es redzēju sevi pirms daudziem gadiem – pirms sāku praktizēt dziedniecību, garīgo psiholoģiju, filozofiju un citas disciplīnas, apvienojot un izkopjot ar dzīves pieredzi, likumsakarībām un citiem situāciju analītiskiem skatījumiem. Tajā pašā laikā tas ir atgādinājums un paraugs, kas apliecina, kur esmu šobrīd, kas man vēl jāmācās un kur jāaug. Katra saruna var veicināt kopāaugšanu, jo kā gan labāk mēs varam augt, ja ne esot kopā vai savstarpēji komunicējot tās daudzējādās izpausmēs.
Pateicībā –
Juris Brants